Četri iemesli, kāpēc zirgs saka – „nē!”

posted in: Aktuālas tēmas par zirgiem | 0
Visbiežāk uzdotais jautājums darbā ar zirgiem ir: „Kāpēc mans zirgs dažkārt atsakās darīt to, ko tam prasu?” Nav svarīgi, kāda ir situācija – sarežģījums vienmēr ir zirga pretestība kādā no tās formām, bet risinājums vienmēr ir cilvēka īstenota vadība kādā no tās formām.
Zirgs ir dzīvnieks – medījums. Viņa dabā ir stingri noteikts itin visu vērtēt vienīgi attiecībā pret to, kā tas ietekmē viņa pašsaglabāšanos. Tātad, ja zirgs pretojas, tas vienmēr ir saistīts ar viņa dominējošo instinktu – izdzīvošanu. No zirga skatpunkta, viņa lēmums vienmēr ir loģisks, racionāls un gudrs. Tāpēc viņš ne tikai ir pārliecināts par savu nekļūdīgumu, bet arī patiesi nesaprot, kāpēc mēs neesam ar to vienisprātis.
Dabiskā vidē zirgi dzīvo baros. Daži no zirgiem ir šo baru līderi. Viņiem jāpiemīt vislabākajām izdzīvošanas prasmēm, kā arī jāspēj tās demonstrēt baram. Tiem jāspēj būt pašpārliecinātiem, jutīgiem, gudriem un ar smalku uztveri apveltītiem. To gudrībai jābūt balstītai pieredzē. Šos zirgus – līderus – dēvē par Alfām. Barā vienmēr būs Alfa zirgi – un ir gluži vienalga vai bars sastāv no 100 zirgiem vai arī no diviem – Jums un Jūsu zirga.

Foto: Agrita Žunna
Ja no zirga un cilvēka sastāvošā barā zirgs neredzēs Alfa zirga īpašības cilvēkā, viņš nejutīsies pilnīgi droši, kā arī neņems vērā jātnieka vadību. Šādā gadījumā zirgs paļausies tikai pats uz sevi – viņš pats būs līderis, kurš nepārtraukti apšaubīs un izaicinās katru jātnieka ierosinājumu.
Ja zirgs nolems, ka šis ierosinājums ir viņa izdzīvošanas interesēs, viņš sadarbosies. Dažkārt tas cilvēkam rada ilūziju par kontroli pār zirgu. Un tomēr, ja zirgam radīsies kaut mazākās šaubas, viņš pretosies un centīsies, lai rīkotos tā, kā viņaprāt ir nepieciešams. Jātniekam tas var izskatīties kā principiāls noraidījums vai „niķi”, taču zirgam tas ir dzīvības vai nāves jautājums.
Parasti ir četri iemesli, kāpēc zirgs jūt vajadzību pretoties jātniekam: bailes, necieņa, pārprašana vai sāpes. Un katra atteikuma pamatā ir vajadzība izdzīvot.

Bailes

Zirgi ir dzīvnieki, kuri to dabiskajā vidē ir medījums. Viņu dzīvība ir atkarīga no spējas nenonākt situācijā, kurā plēsējs viņus varētu apēst. Un nav svarīgi, vai viņš atrodas Aidaho līdzenumos vai skaistā jāšanas manēžā Floridā. Zirgs ir spējīgs sadarboties tikai tad, ja jūtas drošībā. Pretējā gadījumā – ja zirga uztverē viņam draud briesmas – tas ir strikti tendēts nekavējoties skriet vai pretoties spiedienam.

Sacensību atmosfēra ir liels izaicinājums zirgiem, īpaši jaunzirgiem. Svarīgi ir apzināties to un atbalstīt savu partneri. Daina Luksa ar Atēnu (4 gadi).
Ja zirgs tic tam, ka atsevišķi jātnieka ierosinājumi varētu apdraudēt viņa dzīvību, un viņš neuzskata jātnieku par līderi, viņš būs satraukts un pretosies. Turpretī, ja zirgs redz jātnieku kā līderi, viņš zina, ka jātnieks (tāpat kā Alfa zirgs) nekad neapdraudētu viņa drošību. Šādā gadījumā zirgs, lai gan vēl aizvien noraizējies, ļautu jātniekam sevi pārliecināt un ar laiku sekotu tā vadībai. Taču to var paveikt tikai ar „sarunu” un pārliecināšanu, nevis ar varu. Bara līderi nestrādā ar spēka paņēmieniem.

Necieņa

Lai zirgs izvēlētos kādu citu par līderi un uzticētu tam savu dzīvību, tam jāredz cieņas vērtas īpašības – inteliģence, prasmes un spējas, uzticamība un gudrība. Tas attiecas gan uz mums, cilvēkiem, gan arī citiem bara zirgiem. Šajā ziņā zirgi ir līdzīgi cilvēkiem – mēs nevaram iegūt viņu cieņu, to palūdzot vai pieprasot. Mēs to varam vienīgi nopelnīt. Ja neesam nopelnījuši zirga cieņu, mūsu kompānijā viņš pats lems, ko darīt vai nedarīt. Gan labs līderis cilvēks, gan labs līderis zirgs pratīs komunicēt efektīvi, kā arī pārzinās paņēmienus un tehnikas, lai nopelnītu un nostiprinātu cieņu pret sevi.

Cieņa, kas iegūta, var tikt arī zaudēta.

Dažkārt var šķist, ka zirgs mūs ciena kā līderus, jo tas seko mūsu norādījumiem, tomēr patiesībā viņš ir ar mieru mums sekot, jo tie zirgam ir mazsvarīgi. Arī tas rada ilūziju par to, ka kontrolējam situāciju. Pat, ja esam nopelnījuši zirga cieņu un viņš mūs ir izvēlējies par līderi, zirga dabā ir turpināt mūs pārbaudīt, lai atkal un atkal parliecinātos, ka mēs vēl aizvien spējam nopelnīt viņa cieņu. Cilvēki, kuriem pieder burvīgi un atsaucīgi zirgi dažkārt ir pārsteigti, ka „pilnīgi bez iemesla” zirgs pretojas it kā ikdienišķam ierosinājumam.

Pārpratumi

Zirgi nerunā angliski, un arī spēks nav viņu valoda. Tomēr, gluži tāpat kā cilvēkiem, viņiem visvieglāk saprotama skaidra un konkrēta komunikācija. Ja mēs vēlamies, lai zirgs veiktu kādas darbības, mūsu pienākums ir viņam to saprotami paskaidrot. Dažkārt, ja vēlamies, lai zirgs no rikšiem pārietu lēkšos, bet viņš to nedara, mēs to noturam par apzinātu pretošanos, cieņas trūkumu vai slinkumu. Patiesībā iemesls var būt pavisam cits. Ja zirgs uzticas un ciena jātnieku kā labu līderi, viņš uzskata, ka sekošana tā ierosinājumiem ir viņa izdzīvošanas interesēs. Šajā gadījumā atsaucības trūkums var būt saistāms ar to, ka zirgs gluži vienkārši nesaprot jātnieka norādes.

Labi līderi nodrošina saprotamu sarunu.

Dažkārt zirgam šķiet, ka viņš dara to, ko mēs vēlamies, kaut gan tas tā nebūt nav. Šajos gadījumos bieži tiek uzskatīts, ka zirgs pretojas, savukārt tas veicina jātnieka aizkaitinājumu un zirga vainošanu. Tomēr, ja jātnieks saprot, ka zirgs viņu uzskata par sekošanas vērtu līderi, viņš var apsvērt, ka, iespējams, pie vainas ir „sarunas” kvalitāte. Attiecīgi, cilvēks var veikt kādas izmaiņas savos signālos (piemēram, izmantot vieglāku vai stingrāku norādi, ātrak atbrīvot spiedienu, utt.). Labi līderi nodrošina saprotamu sarunu.

Sāpes

Zirgi, līdzīgi kā daudzi citi dzīvnieki, ir apbrīnojami ar savu spēju paciest sāpes. Vai tad viņiem ir cita iespēja? Tomēr katra prasība, kas rada vai pastiprina fiziskas sāpes, palielina zirga ievainojamību un tādējādi apdraud viņu izdzīvošanu. Ja jātnieks zirgam asociējas ar sāpēm, zirgs vienmēr pretosies – arī gadījumā, ja tas uzskatīs jātnieku par līderi. Labs līderis spēj noteikt, kad zirgs cieš sāpes. Zirgi par to stāsta ar savu ķermeņa valodu, acu izteiksmi, asti un kājām. Viņi vai nu labprāt kustas, vai arī ir nekustīgi – stāv vai guļ. Ja mēs pievēršam uzmanību zirgam, kad viņš jūtas labi, pastāv varbūtība, ka spēsim noteikt arī brīžus, kad viņš jūtas slikti.

Diskomforts zobu apvidū var izraisīt pretestību, taču zirgu mutes veselība bieži tiek nepietiekoši novērtēta. Foto: Evija Sidraba
Pirms zirga seglošanas un mugurā kāpšanas ir jāpārliecinās, vai viņam kas nesāp – jāpavēro zirgs arī kustībā, vai viņš neizrāda diskomforta pazīmes. Zirgi bieži savas sāpes slēpj – instinktīvi, jo tas ir izdzīvošanas jautājums. Plēsējs par savu upuri parasti izvēlas tieši vāju vai ievainotu dzīvnieku. Kā labam līderim mūsu pienākums ir pārliecināties, vai zirgam nekas nesāp.

Jebkurā – gan baiļu, gan necieņas, gan pārpratuma un sāpju gadījumā – zirga pretestību motivē pašsaglabāšanās.

Un no zirga viedokļa tas ir absolūti pamatoti, turklāt droši vien identiskos apstākļos arī mēs, cilvēki, uzvestos identiski. Labdabīga un mierīga atbilde uz cilvēka ierosinājumiem ir iespējama tikai tad, ja esam nopelnījuši zirga mīlestību, uzticību, cieņu un esam patiesi atzīti par bara līderiem.
Tātad, tā vietā, lai kļūtu dusmīgi, stresaini un vīlušies, kad zirgs pretojas, labāk domāt tā: „Zirgs kaut ko cenšas pateikt par manas vadības kvalitāti. Ko es varētu darīt citādi un kas būtu efektīvāk? Varbūt man būtu jāpalīdz sev vai viņam kļūt pašpārliecinātākam? Vai varbūt man vajadzētu nopelnīt/atgūt cieņu zirga acīs, uzlabot savas komunikācijas prasmes (būt stingrākam vai maigākam)? Vai.. varbūt man būtu jāpārliecinās vai zirgam nekas nesāp?”
Vislabāk vadību var nostiprināt darbā no zemes. Zirgi normālos apstākļos mijiedabojas atrodoties uz zemes – tie nejāj viens ar otru. Dabiska zirgu apmācība ir balstīta uz zirgiem pieņemamu un atpazīstamu uzvedību. Tā nodrošina rīkus un paņēmienus, kas cilvēkam palīdz kļūt par zirga atzītu līderi, vēl pirms mugurā kāpšanas. Jāt ar zirgu pirms viņš pats cilvēku atzinis par sekošanas vērtu, ir ne tikai tikai drošs ceļš uz zirga pretestību, bet arī iemesls daudzām jātnieku traumām. Spāņu jāšanas skolā (dibināta 1572. gadā) studentiem bija 4 no 8 gadiem jāpavada strādājot ar zirgu tikai no zemes.
Ir vērtīgi apzināties, ka katra reize, kad zirgs saka „nē”, ir iespēja iemācīties ko svarīgu un derīgu. Tas, kas sākumā šķita zirga „niķis”, izrādās ir viņa palīdzība mums kļūt par labākiem jātniekiem un labākiem cilvēkiem. Šo palīdzību mēs, iespējams, nekad nesaņemtu no skolotāja – cilvēka.

Leave a Reply